Teita kafijas galva: kādas debates par samaksu atklāj “augstas” un “zemas” kultūras sadursmes
Atstāj ziņu
Tate galerija Londonā, Anglijā. Natan Hughes Hamiltona “Tate galerija, Londona, bez datuma” ir licencēta saskaņā ar Creative Commons (CC BY 2.0).
Kad Tate nesen reklamēja jauno Tate kafijas vadītāju, norādot algu £ 39 500 plus plus ar tirdzniecību saistītu prēmiju , Twitter un ziņās parādījās sašutuma koris par to, cik liela bija samaksa.
Tā kā virsraksti koncentrējās uz piedāvāto algu, pārklājums to salīdzināja ar galeriju kuratoru atalgojumu. Greisons Perijs tvītā “ Es atdodu, viņi ir uzvarējuši ”, liekot domāt, ka šī bija pēdējā mākslas atkāpe, ņemot vērā aizvien komerciālāko loģiku.
Londonā kuratoru vidējā gada alga ir aptuveni 37 373 sterliņu mārciņu , lai gan tā var būt tikpat zema kā 17 524 sterliņu mārciņas - krietni zem Londonas iztikas minimuma, kas ir 20 963 mārciņas .
Kā izteicies arodbiedrības Prospect nacionālais sekretārs Alans Leightons : "Izceltā atalgojuma neatbilstība ir izteikts atgādinājums, nevis ka kafijas vadītājam tiek maksāts pārāk daudz, bet augsti kvalificētiem muzeju speciālistiem tiek maksāts pārāk maz." Aizstāvībā Tate atzīmēja, ka labāks salīdzinājums būs ar kuratora komandas vadītāju, kurš nopelnīs no 40-50 000 GBP, atkarībā no komandas lieluma.
Tas, kas mums ir Perijs vai Teits, ir atkarīgs gan no darba detaļām, gan no tā, kā mēs vērtējam dažādus darba veidus.
Ekonomikas teorija: tirgus vai darbaspēks
Cieši aplūkojot amata aprakstu , kafijas vadītājs ir atbildīgs par diviem vadītājiem un viņu komandām, ieskaitot kafejnīcas darbiniekus visās četrās Tate galerijās un viņu iekšējo grauzdēšanu Tate Britain. Darbs ietver kafijas piegādes ķēdes pārvaldību un attiecību nodibināšanu ar audzētājiem visā pasaulē, lai nodrošinātu, ka Teita kafija ir ne tikai tāda kvalitāte, kādu sagaida klienti galerijās, bet arī ētiski iegūta saskaņā ar Tate dzimumu līdztiesības projektu , kas mudina taisnīgāk sadalīt ienākumus un atbalsta sievietes audzētājas.
Rezumējot, šim darbam ir vajadzīgas zināšanas kafijas grauzdēšanā, pagatavošanā un degustācijā, kā arī cilvēku un globālās piegādes ķēdes pārvaldībā. Kopumā ņemot, £ 40 000 var nebūt tik liela pārmērīga alga, kas robežojas tikai ar 20% nopelnītājiem Apvienotajā Karalistē .
Tas mums liek jautāt, kā mēs vērtējam pašu darbu. Ekonomikas teorijā galvenais vērtības noteicējs ir tirgus. Ja piedāvājums un pieprasījums krustojas, tā ir dabiskā cena precei - kafijas tasi, mākslas darbu vai darbinieku.
Tomēr pastāv atšķirīga vērtības teorija, kas iet atpakaļ Skotu ekonomistam Adamam Smitam un kuru popularizēja Kārlis Markss: darbaspēka vērtības teorija . Tas liek domāt, ka preces vērtību galu galā nosaka tas, cik daudz darba tiek veikts tās ražošanā. Šī teorija, kas tiek piemērota algām, liek domāt, ka laiks, kas paiet konkrētu prasmju un zināšanu kopuma attīstīšanai, galu galā nosaka darbinieka vērtību.
Piemēram, ārstam “maksā” piecus medicīnas doktora gadus, kā arī viņu skolotāju uzkrāto “vērtību” un slimnīcas aprīkojumu, ko viņi izmantoja studijās, un apmācību darba vietā pēc skolas beigšanas. Tas attaisno salīdzinoši augsto ārsta atalgojumu salīdzinājumā ar citiem absolventiem: viņu apmācībā ir ieguldīts vairāk naudas un pūļu.
Neatkarīgi no tā, vai mēs ņemam vērā kafijas galvas vērtību attiecībā uz viņu veikto lomu vai viņos ieguldīto apmācību, viņiem, iespējams, ir līdzīga vērtība kā kuratora komandas vadītājam. Nepieciešams arī speciālista grāds, bet gan būtiska pieredze, vadības prasmes un ekspertu zināšanas noteiktā estētiskās novērtēšanas jomā.
Tas, iespējams, dod mums interesantāku atbildi uz jautājumu, kāpēc bija tāds sašutums par citādi pamatoto kompensācijas paketi, kas tika piedāvāta kafijas vadītājam: daži kultūras veidi tiek vērtēti augstāk nekā citi.
Līdzīga kultūras vērtība
Kā 80. gados apgalvoja sociologs Pjērs Burdjē , sociālā klase ir garšas un sprieduma produkts, tāpat kā ekonomiskā bagātība. Burdieu kontā estētiskās izvēles cilvēkiem norāda klases atrašanās vietu. Spēja novērtēt izsmalcinātu franču vīnu, klasisko operu vai moderno mākslu - tas cilvēkam piešķir statusu un prestižu.
Gaumes un estētiskās izvēles tiek apgūtas ilgā laika posmā un kļūst par ieradumiem, kas tiek apmācīti mūsu ķermenī un piešķir personai “kultūras kapitālu”. Šis kultūras kapitāls (kas mums patīk) līdzās ekonomiskajam kapitālam (kas mums pieder) un sociālajam kapitālam (to, ko mēs zinām) nosaka mūsu sociālekonomisko stāvokli .
Tradicionāli kultūras kapitāls bija saistīts ar “augstās” kultūras veidiem, kas saistīti ar augšējām klasēm. Kā nesen apgalvoja kultūras teorētiķis Ričards Ocejo , tas mainās.
Jaunākajām paaudzēm laba gaume neaprobežojas tikai ar “augsto” kultūru, piemēram, operu, franču vīnu un galeriju mākslu. Viņu gaumes ir plašākas un atvērtākas, tāpēc daži viņus dēvē par “kultūras visēdājiem” . Visēdājiem atšķirība starp augsto un zemo kultūru ir mazāk svarīga nekā atšķirības noteiktā kategorijā. Šī teorija liek domāt, ka tikpat daudz kultūras kapitāla var parādīt, novērtējot repa mūziku, amatniecības alu vai amatieru burgeru, kā ar klasisko mūziku, izsmalcinātu vīnu vai haute virtuvi. Šīm atšķirībām ir arī ekonomiska ietekme.
Pins amatniecības alus var maksāt vairāk nekā 20 sterliņu mārciņu , un visdārgākā kafija mazumtirdzniecībā ir par vairāk nekā USD 80 (61 sterliņu mārciņu) par kausu . Spēja izprast un radīt šīs atšķirības “zemā” kultūrā kļūst tikpat svarīga kā “augstā” kultūrā.
Tāpat kā kurators, Tate kafijas jaunais vadītājs tiks novērtēts kā kultūras starpnieks - kāds, kurš veido un izskaidro kultūras labuma vērtību - tikpat daudz, ja ne vairāk, nekā par kafijas grauzdēšanas prasmēm. Tas, ka māksliniekiem un kuratoriem tas tiek uzskatīts par tik draudīgu, saka tikpat daudz par kultūras spēka izmaiņām kā par relatīvo atalgojumu. 
(Šis raksts ir pārpublicēts no The Conversation, izmantojot Creative Commons licenci. Izlasiet oriģinālo rakstu. Visi šajā rakstā izteiktie viedokļi ir tikai autora / -u viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Daily Coffee News vai tā vadības uzskatus.)
